Kad raudi, raudi  daudz
Izraudi visu, kas sakrājies
Un vienalga, ka tev kauns
Ka citi skatīsies

Kad raudi, raudi  skaļi
Izkliedz vārdos sāpes
Un vienalga, ka tev kauns
Ka citi sadzirdēs

Kad raudi, raudi vienatnē
Izraudies, kliedz sāpēs
Un vienalga, ka tev kauns..
Jo nav jau, kas sadzirdēs…
/autore Ilze Ozoliņa/

kārtējā nakts, kad jūties kā pamests viens
mēģini aizmigt, bet, protams, nenāk miegs
gribas aizbēgt no visa, bet nav jau kur iet
viss pēkšņi tik drūms un bezjēdzīgs šķiet

bezmiegs acis iekrāso tumši sārtas
tu pārskati atmiņas, visas pēc kārtas
tev šķiet, ka nekur tev vairs nav vietas
daudz vientuļu asaru šovakar lietas

tev šķiet, ka šai naktij nepienāks gals
šonakt tavu sirdi un dvēseli plosa sals
tu gaidi kad kāds cits tavu laimi kals
tikmēr pašam tev rokās ir laimes kalts

tu vientuļi stāvi un kādu gaidi
vairs nezinot, kā tas ir, kad smaidi
tu sāpēs un bezspēkā smagi vaidi
un nepārtāj kādu gaidīt…
/autore – Ilze Ozoliņa/