katram ir nepieciešams mērķis

Agrāk man likās, ka es nekad nevienam nebūšu pietiekami laba.  Ka šis ”kāds” vienmēr atradīs labāku un mani pametīs novārtā. Tās vienmēr bija tās lielākās bailes – es jau no sākta gala vienmēr gaidīju, kad tas notiks. Kad šim ”kādam” es apnikšu. Kad mani nomainīs pret kādu citu….

Tās ir bailes. Pašpārliecinātības trūkums…. Ko man itin veiksmīgi ir izdevies  noslēpt.. bet ne no visiem.
Parasti tieši šis noved to ”kādu” pie lēmuma mani atstāt pagātnē.  Tieši šis ir tas mans ”mīnuss”, kas apnīk. Manas mūžīgās bailes… Es baidos no visa… ik uz soļa. Baidos, ka šim ”kādam” es nebūšu pietiekami pievilcīga. Vai precīzāk – nebūšu tik pievilcīga, kā šī ”kāda” iepriekšējie iekāres objekti…  Baidos, ka garām ejošajā sievietē šis ”kāds” ieraudzīs ko tādu, ko manī nesaskata…  Baidos, ka reiz, mirkli uzmetot aci savas bijušās, nu jau izdegušās mīlestības avotam, šī mīlestība pret viņu atkal iedegsies…. Es mūžīgi salīdzinu sevi ar kādu citu no šī ”kāda” simpātijām.  Kompleksi… Man  to ir tik sasodīti daudz, bet ja jānoformulē pavisam īsi – mana esība ir mans komplekss. Es kaunos par to, ka pastāvu. Mana eksistence ir apkaunojums Dieva radītajā pasaulē.  Un kaunos par to, ka par to kaunos. Ak, cik gan loģiskas ir manas nožēlojamās domas….

Es baidos spert soli uz priekšu, tāpēc stāvu uz vietas. Un attiecības nespēj pastāvēt, stāvot uz vietas. Monotona dzīve nevienu nepiesaista. Cilvēks, kas ieslīgst rutīnā, kļūst par neko – bez formas un mērķa… Taču mēs visi labi zinām, ka katram ir nepieciešams mērķis, uz ko tiekties…

Ilgs laiks bija nepieciešams, lai es beidzot saprastu, ka ne jau citiem es esmu nepietiekami laba… bet gan sev. Es savās acīs esmu niecība, nevis citu. Nē, nē – es nesaku, ka nav cilvēku, kas mani uzskata par niecību – es vienkārši saku, ka man, būtībā, ir pilnīgi vienalga, ka šādi cilvēki eksistē… Visa problēma ir tajā, ka es nespēju atzīt savus plusus, un vienmēr izceļu tikai negatīvo sevī. Es tiecos pēc atzinības … .. nē, tā ir nepareizi…  .. man tīk saņemt atzinību [jā, šādi ir precīzāk] no citiem, bet es mūžīgi sevi noniecinu – savā un citu acu priekšā..
Un kāpēc tā ir?! .. Jo es baidos.. atkal jau manas kārtējās bailes.. Jā, es baidos – baidos, ja atzīšu sevi par pietiekami labu, es kļūšu par tādu, kā ”tās” – kuras sevi ceļ augstāk par citiem.  Es nespēju noskatīties, kā garām ejošajam cilvēkam pa matu galiem līst ārā pašpārliecinātība… nu nespēju. Un nekad dzīvē nevēlos tāda kļūt. Tomēr sava vērtība ir jāapzinās..
Kā mēdz teikt ” Kā lai kāds tevi iemīl, ja tu pati sevi nemaz nemīli?…” …

Viss šis garais ievads noved mani pie Jaunā gada apņemšanās…. – ES BŪŠU PIETIEKAMI LABA … ja ne Tev, tad vismaz sev.. Laimīgu Jauno gadu  ❤

Advertisements

About Domo Kun

Domo is known to pass gas repeatedly when nervous or upset

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: