Archive | Septembris 2012

mantrausības tuklums

līdz riebumam noēdies pasaulīgās lietas
tu ievel savas mantiski tuklās miesas autobusā
garīgām vērtībām tavā prātā vairs nav vietas
tava dzīve izzūd pēdējā sirdspukstā klusā

 

visapkārt ikdienas rutīnā cilvēki kūņojas
nonēsātās drēbēs, nevīžīgi izspūrušiem matiem
viņi pelna sev iztiku ar darbu, kas riebjas
tikmēr tev vairs nav vērtības monētu latiem
/autore – Ilze Ozoliņa/

 

 

Advertisements

es grimstu – palīdzi! palīdzi man noslīkt!

es negribu no jauna atkal
tajā pašā bezdibenī krist
es negribu no jauna uzticēties
tiem kas mani nepazīst

 

man bezgalīgi ir vienalga
ko par mani runā tu
ja vien tu vēl vispār mani
kaut vai nedaudz pazītu

man vārdos neizteikt cik ļoti
šķiet, es tevi ienīstu
bet tieši tāpēc vārdos
es to nemaz neteiktu

 

es varu klusībā kādu
līdz sirds dziļumiem nīst
tomēr nekad  sliktu nevēlu
kaut sirds no naida plīst

 

es iespējams esmu nedaudz
ļoti pārāk naiva
katru reizi atkal kāpjot
šajā grimstošajā laivā
/autore – Ilze Ozoliņa/

 

 

kāpēc ir tik grūti pateikt ”nē”, kad to visvairāk vajag, bet tik viegli pateikt ”jā”, kad tas nemaz nav vajadzīgs

apturi laiku kaut uz īsu brīdi,
pavēro dzīvi perspektīvē.
pakāpies atpakaļ kaut mazu sprīdi
un ieskaties savā dzīvē.
atver acis un pamosties,
kā sapnī, kad jūti, ka krīti.
nedomā, kā pareizāk uzvesties,
DARI – kaut vai tikai par spīti!
/autore – Ilze Ozoliņa/

 

 

 

nekad nesaki ”mūžīgi”

Kur gan maldās mans prāts
Kur klīst manas domas
Viss šķiet skumjām klāts
Es spēlēju smagākās lomas
Es esmu kā apmāts
Bez sejas, bez formas
Kārtējais diplomāts
Kas nejūt nekādas normas
Kā tāds pusfabrikāts
Tikko izvilkts no kārbas
Mirklis neapzināts
Un atkal sāp tas
Kā nazis neasināts
Kas sejā griež vagas
Gurdums pastiprināts
Un sekas ir smagas….
/autore – Ilze Ozoliņa/

dzērāju balets

Aiz sešdesmit deviņiem kalniem
pāri divdesmit trijām jūrām
ar baru gļēviem tipiem melniem
mēs košu malduguni kūrām

nakts spraigu notikumu pilna
mums blakus kaps, svaigi rakts
kā dramatisma pārbāztā filmā
uz maiņām stāvam mēs uz vakts

tai kapā mēs aprakām visu, kas lieks
viens naudu, es – rūpes, trešs savu sievu.
visiem mums uzradās nekaujams prieks
kaut sauktu tu mani par krievu

bet vienu gan paredzēt nespējām
ka trešā tipa sieva no kapa izraksies
ak dies’ kā toreiz mēs smējām
viņš aizgāja mājās –  kur tad citur liksies

nu vairs tik divi mēs sēdējām bārā
un bezrūpīgi dzērām alu
no siltuma negribējās līst ārā
atkal sajust ziemas salu

/autore – Ilze Ozoliņa/