Archive | augusts 27, 2012

kā mazs bērns

es čukstus, pavisam klusītēm bļauju
Es vēlos tik laimi, kaut maziņu sauju
un tāpēc jūtos kā maziņš bērns
kas grēkojis un nu tiek pērts

es čukstus, pavisam klusītēm bļauju
kā gan lai Tevi es tuvāk sev kļauju
kā bērns, kas pieķēries lācītim mīkstam
tu nevari būt mākslīgs – tev jābūt īstam

es čukstus, pavisam klusītēm bļauju
es esmu bērns, mīlu dubļu kauju
es slapja un netīra, basām pēdām
esmu tev blakus un dalos ar bēdām
/autore – Ilze Ozoliņa/

Advertisements

vientulības valgos

viens vārds un skatiens.. pastiep roku
nu nevaru es tā – bez tevis smoku
pār galvu pārvelc naida segu
es saprotu, ka viena degu

ir jauna lapa aizrakstīta
nu jāšķir cita – nepazīta
starp mums ir tukšums nepārvarams
tas ir viss, kas man tev sakāms
/autore – Ilze Ozoliņa/

nekad

vakardienas vakars bija tik… vienkāršs, bet tomēr tik sarežģīts.. 
man, protams, tas liekas tik vienkārši, bet laikam jau tas ir daudz prasīts – sarunas – garas, atklātas, interesantas sarunas. varbūt stundu, pēc iekšējā pulksteņa – vairākām stundām garas… tikai sarunas. apskāviens uz atvadām un skūpsts… kur nu vēl vienkāršāk… un tomēr sarežģīti.