Mums katram kaut reizi pienāk, Tāds mirklis, kad miers sāk sāpēt

šis gan nav mans. taču lasot grāmatu sastapos ar šo dzejoli un tas manī izsauca diezgan spēcīgas emocijas, tāpēc nolēmu padalīties savā sajūsmā arī ar jums, lasītāji

kāda man nezināma autora dzejolis no Daces Priedes grāmatas ‘‘Mēnesstars pār jūru” . 

Tam jānotiek, un tas notiks,
Bet kad – to tā nevar zināt, – 
Nāks ugunsmodinātājs
Dusošu vulkānu atmodināt.

Un, kad būs apšūtas klintis
Sarkanām ugunsvīlēm, 
Tas būs tas vienīgais mirklis, 
Kad kalns drīkstēs debesis mīlēt.

Kā rūgstoša vīna muca
Izspers kalns savu mieru,
Sarkanām ugunslūpām
Skūpstīs debesīm pieri.

Mums katram kaut reizi pienāk
Tāds mirklis, kad miers sāk sāpēt,
Mums katram kaut reizi mūžā
Uznāk velnišķas ugunsslāpes.

Tik ilgi jau bija gulēts,
Smagā un pelēkā snaudā, 
Pēkšņi tu jūti – drīz sirdī
Sarkani akmeņi raudās.

Pēkšņi tu jūti – trūkst elpas
Zem palaga naktij klātā,
Tu lūgsi, lai dvēseli izdzer
Tavs Ugunsmodinātājs!

Advertisements

About Domo Kun

Domo is known to pass gas repeatedly when nervous or upset

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s

%d bloggers like this: