Archive | augusts 22, 2012

Es tik ļoti gribu piedzimt skaista…

Es tik ļoti gribu piedzimt skaista – piedzimt vēl vienu reiz,
Dod man vēl vienu iespēju dzīvot – nē tā, kā tas bij toreiz.

Es tik ļoti gribu pateikt ko citu, kā teicu tev tajā dienā,
Es gribu saskatīt tevī ko tādu, ko nesaskatu nevienā.

Es tik ļoti gribu sajust ko vairāk, kā niecīgu interesi,
Es gribu Tevi mīlēt, un lūgt lai blakus esi.

Es tik ļoti gribu piedzimt skaista…..
Lai sajūtas, ko nevēlos atkal just – mūs mūžīgi kopā saista…..
/autore – Ilze Ozoliņa/

Advertisements

Par spīti visam un visiem, tava dzīve izdosies!

Līst lietus un ar katru lāsi, manas rūpes projām rit
Mums katram ir sava dzīve un ceļš, kuru nolemts iet
Pēc lietus svaigāks šķiet gaiss, zeme lietu sevī  kļauj
Tāpat arī dzīvē – laiks visu dzēš, ja vien tu to ļauj

Ir jāpārcieš grūtums un sāpes, lai dzīvotu laimīgi
Ja nebūtu šķēršļu un grūtību – kādi būtu mēs cilvēki?
Viss notiek tikai uz labu, pat ja šķiet – sāpju pārāk daudz
Tikai šo sāpju dēļ – tu garā stiprāks audz

Paldies Dievam  ir šīs sāpes, kas sirdī gauži dzeļ
Tās mani maina, un spēkus, ikreiz arvien augstāk ceļ
Jābūt gatavam ir dzīvei – tā tiešām nav rožu dārzs
Taču vienmēr kaut kur tālē, spīd zeltains saules stars

Mums katram ir sava dzīve, un ceļš, kuru nolemts iet..
Nav jēgas censties šo ceļu pārāk ātri skriet
Ir visam savs nolemts laiks, un mērķis, kas jāsasniedz
Neko dzīvē uz paplātes, gatavu nepasniedz

Ir atkarīgs tikai no tevis, kā dzīvē tālāk būs
Vai asaras velti liesi, vai ļausi, lai tās žūst
Ir veltīgi tērēt laiku skumstot un baidoties –
Par spīti visam un visiem, tava dzīve izdosies!
/autore – Ilze Ozoliņa/

Mums katram kaut reizi pienāk, Tāds mirklis, kad miers sāk sāpēt

šis gan nav mans. taču lasot grāmatu sastapos ar šo dzejoli un tas manī izsauca diezgan spēcīgas emocijas, tāpēc nolēmu padalīties savā sajūsmā arī ar jums, lasītāji

kāda man nezināma autora dzejolis no Daces Priedes grāmatas ‘‘Mēnesstars pār jūru” . 

Tam jānotiek, un tas notiks,
Bet kad – to tā nevar zināt, – 
Nāks ugunsmodinātājs
Dusošu vulkānu atmodināt.

Un, kad būs apšūtas klintis
Sarkanām ugunsvīlēm, 
Tas būs tas vienīgais mirklis, 
Kad kalns drīkstēs debesis mīlēt.

Kā rūgstoša vīna muca
Izspers kalns savu mieru,
Sarkanām ugunslūpām
Skūpstīs debesīm pieri.

Mums katram kaut reizi pienāk
Tāds mirklis, kad miers sāk sāpēt,
Mums katram kaut reizi mūžā
Uznāk velnišķas ugunsslāpes.

Tik ilgi jau bija gulēts,
Smagā un pelēkā snaudā, 
Pēkšņi tu jūti – drīz sirdī
Sarkani akmeņi raudās.

Pēkšņi tu jūti – trūkst elpas
Zem palaga naktij klātā,
Tu lūgsi, lai dvēseli izdzer
Tavs Ugunsmodinātājs!