Archive | augusts 19, 2012

eņģelis

Vīd lūpās – kā Gabriels teiktu – mistērisks ”smile”
Un acis tik zvērīgi, zvērīgi gail
Bet tomēr ir bail…..

Advertisements

Ieelpa , izelpa ….

Esi labāks par to, kāds vēlies būt.
Centies no dzīves tikai labāko gūt.
Visu, kas negatīvs projām sūti,
Elpo dzīvi ar pilnu krūti.

Ieelpa, izelpa – nomierinies,
Nevis kā muļķis pa sūdiem pinies.
Kas tevi pazīst – vienmēr zinās,
Kas nepazīst – dzīve tos izaudzinās.

Lai runā par tevi it visu ko grib,
Lai visādi mēsli pār tevi krīt.
Būs kāds, kam vienalga ko citi saka,
Uz kura sirdi jau iemīta taka.
/autors – Ilze Ozoliņa/

melns, ak vai cik melns…

Ir viegli pakrist, bet grūti atkal celties.
Ir vajadzīgs avots, kur spēku smelties,
Cilvēks, kurš blakus vienmēr gatavs būt,
Kurš netiecas tikai savu labumu gūt.

Reiz mani nodeva ikkatrs ”draugs”.
Mana uzticība izkalta, kā nelaistīts augs.
Es mēnešiem ilgi pa tuksnesi klīdu,
Tikai lai Tevi es ieraudzītu…
/autore – Ilze Ozoliņa/

jums ir tiesības nelasīt

redzot, ka blogam parādās lasītāji, un pārlasot savus krājumus, ko domāju publicēt, šķiet ir jābrīdina – darbiņi būs diezgan drūmi. manā gadījumā – dzeja ir veids, kā es izpaužu sakrājušās sāpes, un reizēm arī dusmas. 
taču tas nenozīmē, ka esmu viena no tām mūžīgi drūmajām personām, kas dzīvē saskata tikai tumšos toņus. nē, tā pavisam noteikti nav. bet nevienam taču nepatiktu lasīt dzeju, kas sarakstīta aptuveni šādā stilā :

”ārā spīd saulīte, ak kāds prieks
cik skaista ir dzīve, neviens te nav lieks!”

manā uztverē – dzeja pati par sevi vienmēr ir drūma, jo tā atklāj cilvēka pārdzīvojumus. neviens dzejnieks nav bijis laimīgs, katram ir savs bēdu stāsts…. 

pelēkā masa

šis ir pats pirmais ieraksts manā dzejoļu kladē. tātad varētu būt, ka tapis aptuveni 2011. gada sākumā

 

 
Cilvēki klīst pa ielām,
Ierāvušies sevī, klusēdami.
Atkal snieg sniegs,
laiks ir auksts, pelēks, atbaidošs.
Cilvēki klīst – tie nāk un iet,
Visi vienā virzienā, visi noskumuši,
Ģērbušies pelēkos toņos.
Neviens nemana, ka es stāvu,
Viena, pamesta, pūļa vidū.
Es stāvu un vēroju cilvēkus,
Acīs man ir asaras.
Viss ir kā parasti, ikdiena,
Es, kā katru dienu, viena pati,
Tērpusies koši sārtā mētelī,
Stāvu steidzošo cilvēku pūlī.
Visi iet vienā virzienā, steigā,
Nodurtām galvām, nemanot citus-
Kā jau katru dienu.
…Vēl viena asara nobirst gar vaigu,
Bet pēkšņi man blakus apstājas viņš..
Ar vienu plaukstu viņš notrauc
Manas bērnišķīgi plūstošās asaras
Ar otru satver mani aiz rokas.
Nu jau birst prieka asaras, es smaidu.
Es beidzot viņu sagaidīju…
Mēs pagriežamies, un aizejam pretēji
Steidzīgajam pūlim…..

 

 

otra šī darba daļa atrodama jau dziļāk manas klades lapu biezoknī, kad pagājis jau krietns laiciņš.

 

 

Ir pagājis laiks
Un es atkal stāvu pūļa vidū.
Es vēroju, kā cilvēki steidzīgi
Dodas vienā virzienā, visi,
Izņemot mani.
Atceroties pēdējos mēnešus
Atkal neveikli nobirst asara –
Pa daļai prieka, pa daļai sāpju.
Nu vairs neatceros, kā tas ir –
Dzīvot bez sāpēm. Dzīvot, jūtot
Vēl kaut ko, izņemot sāpes.
Notraucu asaru, piekārtoju matus
Aizpogāju pelēko mēteli.
Atmiņas nolieku dziļi, dziļi sirdī,
Saņemos un dodos tālāk,
Kopā ar vienmērīgi plūstošo,
Neinteresanto ļaužu pūli.
Tā tagad ir arī mana ikdiena.
Pelēka, neinteresanta.
Paspēju nobirdināt vēl pēdējo –
Sarūgtinājuma asaru,
Un tad iejūku pūlī..
Nu vairs pati nespēju sevi atrast.
/autore – Ilze Ozoliņa/

šis tapis jau kādu laiciņu atpakaļ. nolēmu izcelt no ”skapja”, lai pasildās saulītē

Ir skaisti mīlēt,  kaut arī reizēm tas sāp
Ir jājūt robeža, kur stāties, kad augstāk kāp
To lietu, sapņu, mērķu dēl, ko vēlies gūt
Neuzmet cilvēku, ik sīkumu kas līdzi Tev jūt
Lai arī kā Tev reizēm šķistu – visam laika trūkst
Tas cilvēks sapratīs – kad gribēsi līdzās Tev būs
Ir liela starpība viens TU vai abi Jūs
Uz diviem dalot visas bēdas, vieglāk kļūs

 
Klīst visas manas domas tikai apkārt  Tev
Es protams saku – viss ir labi, kaut arī zini, ka nav
Man gribas skaļi kliegt,  tur nav ko noliegt
Taču tā nekad nevienam labāk  nepaliek
Pēc idejas jau nekas īsti nav mainījies
Vien apziņa, ka nu vairs nav ar ko  dalīties
Ar skaistām domām, mīļiem vārdiem, jūtu uzplūdiem
Sapņiem Mūsu  jaunās dzīves liktiem pamatiem

 
Es tikai gribēju Tev pateikt ka man sāp
Tas nenozīmē to, ka viss ir savādāk
Joprojām būšu blakus Tev, kad vajadzēs
Joprojām varēsim mēs abi mirkļus kopā dzēst
Es Tevi mīlu, tas vairs nav nekas jauns
To sakot tagad jūtos es kā pēdējais klauns
Bet zini – vienmēr uz mani vari paļauties
es tevi gaidīšu vienalga,  kaut vai gadi ies
/autore – Ilze Ozoliņa/

trulas atskaņas, sekls domas izklāsts… tas tiešām nebūs interesants stāsts

Iegrimstot rutīnā pēkšņi pazūd spēks,
Kad turpināt ceļu šķiet neprātīgs grēks.
Tad pienāk tas brīdis, kad jāaizmirst viss,
Kas līdz šim tavā dzīvē ir noticis.

Es zinu, ka neesmu pilnīgs un svēts,
Esmu rētām pārklāts, dragāts un plēsts,
Bet tāpēc cilvēks – ne mazāk kā tu..
Esam vienādi, kaut visi to saprastu.
Tas nodrāztais teiciens ”dzīvojam vienreiz”…
Bet pamēģini – kaut vienu vienīgu reiz’!
Uz brīdi aizmirsti visu, kas slikts,
Noliec malā visu, kas uz spēles likts.
Es savu dzīvību varu ķīlā dot,
Ka nenāksies Tev to nožēlot.
Ir jābauda mirklis, un tas ir viss-
Lielais dzīves noslēpums, nekas cits.
/autors – Ilze Ozoliņa/

pusnakts gaišums

Jauna diena, jauns brīdis pārdomām
Jauna stunda, laiks jaunām sajūtām
Nekas nav mūžīgs, nav pieķerties vērts
Ir katrai lietai un sajūtai pilnības mērs

Plūst laiks un ar laiku mainās ikviens
Kļūst skaidrs, kurš grūtībās līdzi tev ies
Un kurš nav tavu bēdu un asaru vērts
Kurš tavā dzīvē bijis pārvērtēts
Jauna diena, jauns brīdis pārdomām…
Tā pati ikdiena, ko kopā dzīvojām
Bet ceļi jau šķiras, kurus agrāk kopā mijām
Plūst laiks, nav vietas ilūzijām
Jauna stunda, laiks jaunām sajūtām…
Es nenožēloju nevienu no savām kļūdām
Ar katru no tām es stiprāka kļūstu
Es nezinu, kam jānotiek, lai tagad es lūztu
/autors – Ilze Ozoliņa/

Kam sāp, tas dzīvs…

Vai esi pagurusi?
Neizbīsties.
Vai esi paklupusi?
Neatzīsties.
Kāds nobrāzts celis?
Kāda slēpta vāts?
Kam sāp,
tas dzīvs
un vēl nav nelūgts velis.
Kam sāp,
tas dzīvs.
Sāc jaunu ceļu.
SĀC!
/Valija Brutāne/

 

 

Jauno blogu iesāku ar dzejoli. Un ne velti.
Šeit es mēģināšu ik pa laikam ievietot kādu savu darbiņu.
Ja kādreiz šai lapai parādīsies kādi apmeklētāji, tad novēlu jums patīkamu lasīšanu!