Mēs visi par kaut ko maksājam

Pārstāt cerēt un ļauties mirklim
Pārstāt gaidīt, esot šķirtiem
Pārstāt censties, ja otram vienalga
Pārstāt mīlēt – tā ir vilšanās alga
/autore – Ilze Ozoliņa/

Kam gan negadās

Mēdz gadīties tā, ka sāp sirds
Tik ļoti, ka netici, ka sāpēm būs gals
Un tad tās pēkšņi pāriet…
Ne tāpēc, ka uzšķiļas laimes dzirksts
Be tāpēc, ka sirdi apņem mūžīgais sals.
/Autore-Ilze Ozoliņa/

kontrasts

šodien zeme tādā jocīgā krāsā
šķiet, ka brīžiem tā raud
un tad atkal pārstāj

es gribu ķēdes pārraut!

 

šodien debesis savādi plūst
šķiet, ka brīžiem tās sasalst
un tad atkal kūst

man rīkle kā tuksnesis kalst!

 

šodien gaiss tā savādi skan
šķiet, ka dzied tas svešiem
un tad atkal man

Es elsoju vilcieniem plašiem!
aizeju uz tuvāko bodi
Un nopērku smēķus… par pēdējiem grašiem…

/autore – Ilze Ozoliņa/

Teātra izrādes pārtraukums.

Savāds vakars.
Savāda diena.
Savāda es.
Lai jau tā būtu..

Melns priekškars.
Ķieģeļu siena.
Aiz kuras es.
Lai neredz, ko jūtu.

Mani neaizskars.
Palikšu viena.
Tikai es.
Ardievas Tev sūtu.
/autore – Ilze Ozoliņa/

Dvēseles laikapstākļi

Tā īsti nevar saprast
Aiz loga snieg vai tikai līst
Tāpat ar Tevis teikto –
Kas meli un kas no tā ir  īsts

Tā īsti nevar saprast
Itkā atkal snieg
Bet no Tevis teiktā
Vairs siltāk nepaliek

Tā īsti nevar saprast
Nē.. Tomēr lietus līst
Un nu es zinu droši
..Nekas no tā nav īsts.

Tā īsti saprast nevar
Un nevajag jau ar’
Es zinu tikai vienu –
Ko paveikt sāpes var.
/autore – Ilze Ozoliņa/

[ p.s.
šim dzejolim iedvesmu deva : http://www.draugiem.lv/#/group/18358593/tiem-kam-50-un-vairak………../gallery/?pid=340473156    ]

Brūns zīmulis un netīra dzēšgumija

Bezsvara stāvoklī nokļuvis prāts
Viss, kas laikiem līdzi ir krāts
Izgaist nebūtībā veselais saprāts
Ap sirdi sarusējusi dzeloņdrāts

Bāls kā pēdējā brīdī mirējs
Uz priekšu nedzenošs dzinējs
Stulbs kā kails purvā bridējs
Dzīves nesaprotošs atkritējs
/autore – Ilze Ozoliņa/

21. novembra traģēdija

Grūti šodien paelpot…
Es šobrīd nezinu, ko domāt. Šķiet, ka neviens mans tuvinieks un mīļš cilvēks traģēdijas laikā nav atradies notikuma vietā, bet tomēr… es ļoti labi zinu, cik Latvija ir maza un kāda ir iespēja, ka kāda  pazīstamā ”tas jau nekad nenotiks ar mani” pagājušajā vakarā ir izdzisis zem gruvešu kaudzes..

Ir grūti paelpot..
Tāds milzīgs, neizraudams sāpju kamols sakāpis kaklā un neizzūd.. Lasot un skatoties ziņas, asaras līst pašas no sevis.. Ik stundu pieaug mirušu atrasto skaits – nevar jau vairs ne palasīt, ne paskatīties. Skaļi iekliegties gribas, kā sāp un nezinu – kāpēc!

Nē, es zinu… muļķīgi teikt, ka nezinu.. Tas tāpēc, ka mīlu es Latviju un visus tās iedzīvotājus, neatkarīgi no atrašanās manā vai ārpus mana paziņu un tuvinieku loka.. Un tāpēc, ka man sāp par ikkatru latvieti, kas šajā traģēdijā cietis un pazaudējis savus mīļos..
Es lūdzu Dievu, lai Viņš palīdz visiem jums tikt pāri šai nelaimei.. Visa Latvija (un ne tikai Latvija) šajās skumju pilnajās dienās ir ar jums!

sveces

Dvēseles dziesma klusumā

Vientuļā dvēsele turpina klīst
Pagurusi un skumja
Tā mieru vairs nepazīst
Vientuļā dvēsele ir dumja

Pasaulīgs gurdums dvēseli māc
Tā smaidus un laimi vairs neatzīst
Ir jāstrādā, jāstrādā un jāstrādā, bāc[!]
Nogurusī dvēsele miegu nepazīst

Steidzīgā dvēsele pūrā laicīgo krāj
Tā skrien un meklē, laiku pārtērē
Un naktīs pa parkiem muļķīgi slāj
Dumjā dvēsle dvēseli pazaudē
/autore – Ilze Ozoliņa/

Varavīksnē melnās krāsas nav

Pavisam tālu, Nezināmas jūras krastā
Kāda skumja dvēsele klīst
Tā ietinusies uzvedībā prastā
Gaida, kamēr senas rētas dzīst

Pavisam tālu, Nezināmās jūras smiltīs
Skumjā dvēsele būvē pili
Pavisam drīz pār to paisums šķīdīs
Pili aizskalos viļņi tirkīzzili

Pavisam tuvu, Nezināma cilvēka sirdī
Plosās vētra un lietus līst
Bet Nezināmā cilvēka dvēsele
Gaida, kamēr rētas dzīst
/autore – Ilze Ozoliņa/

mūsdienām tik tipiskais ”i don’t know but i’ve been told”

Kā sēru vītols mana pašapziņa šalc
Vismaigākais vējiņš kad uzpūš, tā trīs
Viss apkārt tik nevainīgs šķiet un balts
Mans naivums nezudīs vēl tik drīz

Smagi pārklājas soļi, laikam turpinot iet
Pārklājas burti un vārdi, lapas pāršķirot
Bet joprojām viss tik nevainīgs šķiet
Naivums negaist, bet bālē, mirkli notverot
/autore – Ilze Ozoliņa/